Skaisti :)

krūtis (sieviešu, pieliktās)

Es nevarēju noturēties un neielikt ģeniālo tekstu,kas lika man ilgi ilgi smieties. Pilnīgi iespējams, ka es šo teikumu vienkārši izrāvu no konteksta, bet es gan tā nedomāju.

Uzmanies no tām sievietēm, kuras valkā krūšturus un liek krūtīm izskatīties daudz tuvāk viena otrai!

Es neložņāju pa tvnet vīriešu attiecību sadaļu, bet raksts “kā atšķirt īstas krūtis no neīstām” vienkārši rēgojās tieši virs šīsdienas svaigākajām ziņām…  (apspiest ziņkārību nemaz nav tik viegli!)

Bet arī pēdējie trīs ieteikumi ir jauki :D

Perversi, un tomēr atkal un atkal

Biju pārdzīvojusi alkoholisku nedēļas nogali ar mazu ēdamā devu, lekciju par psihodēliju (lekciju! nevis praktisku nodarbību…) ar visu to liquid light show’u (lūk tas ir kaut kas unikāls) skatīšanos, pa virsu tam svētdienas vakarā uzdzerot labi daudz kolas, bet atlika tikai ieslēgt TVkasti, lai parautu uz augšu. Tas, cik noprotu, vairs nebija ziņu izlaidums, bet gan Nekā personīga, kur daži viepļi bija vienkārši apbrīnojami. Ir pretīgi skatīties cik uzkrītoši cilvēki melo, raustot mīmiku un sastādot neatbilstošus teikumus, ka visi perversie plāniņi spīd cauri un man jāpaskatās apkārt, lai pārliecinātos, ka es esmu tā persona (aita?), kurai veltīts teksts. Daži, spilgtāki tēli, protams, izceļas ar vienkāršu, cinisku bezkaunību, bet pie mums ir runas brīvība. Vadoni (bļāviens, tas ir labs :D viņi tiešām izmanto šo vārdu!) tu varēsi izvēlēties starp Šleseru, Šķēli un Lembergu. Un jebkurā gadījumā man ir atvēlēta tikai vieta bezspēcīgai nopūtai.  Cik atceros, tā bija Ēlertes mute, no kuras nāca atslēgvārdi: daudz naudas, izskalot smadzenes, samaitāta politika.

 

Nomierinājos, paspēlēju novusu un man palika daudz labāk. Atklāju, ka lamāšanās ir dabisks instinkts. Es, piemēram, vispār neizmantoju vārdus, kuru vietā varētu likt signāliņu pīī, bet konkrēti pie novusa galda man pavisam dabiski pasprūk daži vārdiņi no jaukākā gala. Kad kaut kas noiet galīgi šķērsām es sev (un cilvēkiem vispār) ļoti neraksturīgi iekaucos, kas būtu tāda kā alternatīva smagajam galam. No tā es secinu – lamāšanās ir iedzimts reflekss un tā apspiešana noved pie regresa, t.s. valodas vietā cilvēks atgriežas pie neartikulētām skaņām. Attiecīgi citiem iesaku nekautrēties no sevis. Jauku Tev atlikušo dienu :*

Aiziesim uz Zoodārzu? Lūdzu?

Kad biju maza mani sajūsmināja biezās bilžu enciklopēdijas. Man pašai viena tāda bija, krusttēva dāvana. Es varēju to šķirstīt un lasīt gluži kā parastu pasaku grāmatu, lappusi pēc lappuses. Tieši tur es pirmo reiz ieraudzīju lidojošas lidvāveres zīmējumu, ar abām milzīgajām, melnajām acīm un mīlīgo purniņu. Kopš tā brīža lidvāvere bija mans sapņu mājdzīvnieks. Iespējams, vēl joprojām ir...

Diskusija un demokrātija

Vakardien man bija tas gods vadīt Pipariņus pretī prezidentālas demokrātijas uzvarai… Visticamāk, es šosvētdien neskatīšos TV, lai nedod’ Dievs ieraudzītu, cik nefotogēnisks cilvēks es esmu.

Lieta tāda, ka piedalījos 11.-12. klašu diskusijā, kur divas komandas, piecu cilvēku sastāvā, pārstāvēja katra savu politisko sistēmu un centās pārliecināt savus mīļos klasesbiedrus ar saviem burvīgajiem argumentiem: Pipariņi aisztāvēja prezidenta pilnvaras, kamēr Pilsoņi centās pārliecināt par parlamenta pilnvaru adekvātumu mūsu valstī.

Nedaudz nesagatavotus (lai gan neviens tāpat īpaši gatavojies nebija) pārsteidza fakts, ka būs jāizstāv arī, šobrīd pastāvošā, parlamentārā demokrātija. Nepievienojos parlamenta grupai, jo man pavisam pašsaprotami likās, ka saukt pozitīvus argumentus varas nonākšanai viena cilvēka rokās būs daudz, daudz grūtāk, bet neviens, laikam, īsti negribēja aizstāvēt mūsu 100 galvas :) Nu un, kad gribēju pievienoties mazāk pārstāvētajam parlamentam, man jau paziņoja, ka būšu kapteinis un otrai grupai pievienojās vajadzīgais cilvēku skaits. Man laikam jāpiemin, ka biju pilnīgi droša – skatītāju balsojumā nekādas autoritārisma izpausmes atbalstu negūs, mana komanda tik vien kā var censties visu labi argumentēt, parādot sevi no labākās puses (kamerām :)) un iekarot auditorijas simpātijas ar atraktivitāti un attieksmi.

Kas tur notika: mēs sākām pirmo kārtu, un sākām tā pavisam kautrīgi, otrajā kārtā, klausoties pretiniekus, jau svilām un domas vienkārši vārījās pa galvu, un trešajā, ar Ojāra Vācieša dzejoļa “Vadoņa augšāmcelšanās” deklamēšanu mēs visu tā glīti pabedzām.

Es par šo notikumu pat nebūtu rakstījusi, ja vien rezultāts mani tā nepārsteigtu – nebija pat jēgas skaitīt, lapiņu kaudzīte mūsu grupai par labu bija jau uz aci vairāk nekā par trešdaļu lielāka. Jaunieši absolūtā vairākumā atbalstīja prezidentālu demokrātiju. Kā raidījuma darbone sākumā glīti teica, tie ir cilvēki, kuriem pieder mūsu valsts nākotne.

It kā nemaz nevajadzētu šokēt tam, ka pie Latvijas politikā nekas nav kārtībā, gluži tāpat kā visi politiķi – zagļi, ir vispārpieņemts, katram pašsaprotams  fakts. Tāču, tad, kad kāds beidzot izdara kaut ko savādāk, t.s. nobalso ne tā kā parasti… nez, mūsu valstī tas ir kaut kas pārsteidzošs.

Un tā nu man bija motivācija pakustināt savas pelēkās šūniņas un pajautāt sev ko tad es domāju par šo jautājumu. Pirms šī pasākuma, man pat divu domu nebija -  pie mums ir tā kā ir, un prezidenti valda tikai kaut kur tālu Amerikā vai tur, Krievijas plašajās ārēs. Zatleru iedomājoties vien uznāk tāds maziņš smīniņš…  Saeimā tauta ievēl cilvēkus, kas pārstāv tās intereses, šie cilvēki, turpinot pārstāvēt savus vēlētājus, pēc labākās sirdsapziņas ievēl prezidentu, ministru prezidentu utt. Ja tautai pašai būtu jāievēl viens cilvēks, tas ir vēl vairāk atbildības un vēl grūtāka izvēle. Būtībā, ja viss notiktu smuki un pareiz, pēc idealizētiem priekšrakstiem, visiem būtu jābūt labi gan vienā, gan otrā variantā. Tādā Atēnu utopijā tā parlamentārā demokrātija pat ir daudz labāks variants. Bet pie mums nu galīgi nav labi, laikam tāpēc te apkārt jau virmo saucieni pēc kāda viena, kas nāks un glābs. Tā jau laikam būs latvieša mentalitāte veidojusies gadsimtos – vajadzīga stingra roka, kas gudri savalda. Kaut gan ar to gudrību arī vinmēr bijušas problēmas, bet tas ir cits stāsts. Un kas tad glābējs būs? Glābējs būs kāds, kas zilajos ekrānos redzēts jau n-tos gadus, nopelts un tantiņu lādēts, bet daudzi tik un tā ies un balsos, jo pēdējo pus gadu pirms vēlēšanām viņš rēgojies no avīzēm, televīzōra ekrāniem un izdales matreāliem, kurus tev uz stūra centīsies iesmērēt. Un viņš tiktu ievēlēts gan kā ne-tikai-reprezentatīvs  prezidents, gan kā ministru prezidents, un viņam pat labāk patiktu pirmais. Tātad, secinot, problēma ir kaut kur vēlētājos. Tajos, kas sniedz informāciju un tajos, kas uztver.  Tajos, kas ķeksīti ievelkt vienu reizi pie viena, citu reizi pie otra, bet ne tālāk. Vēlētājos, kas pieļauj kļūdas, apzinas tās, un (vienīgā absurdā daļa) pieļauj atkal un atkal. Un man ļoti nepatīk šī tēma. Ļoti drūma, vienmuļa tēma, kas nerakstās diez cik interesanti. Man šķiet, ka citi arī tā domā, varbūt tāpēc nekas nenotiek citādāk.

Es par to vēl nedaudz padomāšu 18. novembrī vai tad, kad lasīšu par brīvības cīņām savu vēstures literatūras kaudzi. Un pamēģināšu to darīt tā nopietni, lai nav jāviļas vismaz sevī :)

Sniegs un Anathema

Žēl, ka sniegs nokusa. Mani pašu gan īpaši nesajūsmina brisšana pa kupenām, bet ja jāizvēlas starp novembra neko neizsakošo rudeni un plānu svaiga sniega sniega kārtiņu naksīgajam pagalmam pāri, man labpatīk savas simpātijas izteikt tam otrajam.

Tas man lika atcerēties pirmo sniegu Rīgā. Tas vēl bija oktobra vidus, varbūt sākums, un es biju pie Ievas. Un, lai gan tā ir viena no mājīgākajām vietām pasaulē, gulēt es aizgāju nedaudz vēlāk nekā laicīgi, kas priekš manis būtu mazliet pēc 24.oo. Piebildīšu, ka, varbūt, tikai kaķi un zivtiņas sekoja manam paraugpiemēram.  Un no rīta es, protams, pamodos daudz pārāk laicīgi pat darbadienai, tāpēc spītīgi centos atkal aizmigt, un tieši tad, kad man jau tas bija gandrīz izdevies, kāds ļoti pārlaimīgā balsī sāka saukt : “Celies! Celies augšā! Tev tas ir obligāti jāredz!” Un es pilnīgi pārliecināta, ka redzēšu kaut ko satriecošu, piemērm, kā mājas murrājošā saimniece Nika, tā vietā, lai, kā parasti, ar šņācienu atbildētu uz katru mazā, rudā spalvu kamoliņa mēģinājumu sadraudzēties, būs atļāvusi viņam gulēt blakus, un nu viņi abi mīlīgi laizīs viens otru. Nē, tā vietā Ievucis man ar sajūsmu rāda logu, kur skaistām, baltām pārslām atklājas rūgtā patiesība – zelta rudenim tūlīt pienāks gals un būs jāvelk tādi apavi, lai papēžus varētu nežēlīgi iedzīt tajā pļurā, kas darīsies uz Rīgas ielām pēc nepilna mēneša. Ātri ielīdu atpakaļ gultā un nogulēju vēl ļoti, ļoti ilgi.

Es nezinu kāpēc tik ļauni tobrīd nodomāju, jo skats pa logu torīt tiešām bija debišķīgs… Es laikam šonakt to visu rakstu vairāk aiz garlaicības, nekā lai neaizmirstu.

Tad ir vēl kas svarīgs, ko derētu neaizmirst. Dažkārt, precīzak, pēdējajā laikā,  es daru vienu pilnīgi neadekvātu (:D) lietu – neskatoties uz to vai ārā ir tumšs vai gaišs, palienu zem segas, ielieku austiņas un paklausos Anathem’u. Pēc kādām trim dziesmām, izbāžot galvu ārā, ir tāda dīvaina sajūta: “Ko gan es vispār daru ārpus segas?”, “Es taču tikko biju pazudis!”, “Man šķiet, ka tieši tur tumsā es dzīvoju!”, “Te ārā ir tik dīvaini…”, “Un ko man tagad darīt? Kur iet?”

Nav pat jautājuma “Kāda jēga?”, ir vēl daudz, daudz dziļāka neizpratne.

Vispār, ja nekad neesi tā mēģinājis, tad es iesaku: paņem albūmu (vēl konkrētāk: iesaku skaisto Hindsight) un palien zem segas ;)

“Vārdi ir pielādētas pistoles”

“Vārdi ir pielādētas pistoles”

/Ž. P. Sartrs/

Mūsu pasaule, civilizācija viscaur  balstās uz vārdiem. Ar vārdiem tiek būvētas sienas, noteiktas robežas, pieteikti kari, vārdus mēs dodam lietām, cilvēkiem, sajūtām. Cilvēki nevar domāt bez vārdiem. Vārdi ir lielākā pasaules vara ietekmīgu cilvēku rokās un, dažkārt, vienīgā vara bezspēcīgajiem.

Nav vārdu, kas spētu cilvēkam pieskarties fiziski un tādā veidā nodarīt sāpes, bet jebkuru fizisku sāpju cēlonis vienmēr būs pateikti vārdi. Skaļi vai domās, bet plāni vai pavēles nodarīt pāri vienmēr būs izskanējuši. Tā visi konflikti sākas, noris, turpinās ar vārdiem, kurus cilvēki vērš viens pret otru, kā draudot pavērsuši pistoles stobru, gatavi veikt izšķirošo šāvienu.

Šis šāviens tad arī būs lodes cienīgs vārds. Vai teikums. Tādi vārdi, kas pasaka, ka tevis mīlēts cilvēks tevi nemīl vai ienīst, tādi vārdi, kas pasaka, ka tavai dzīvei zudusi jēga, kas sagrauj tavus sapņus, vai tie vārdi, kas liek zaudēt ticību un cerību, trāpa tieši mērķī un tur, kur neviena lode nekad nespētu trāpīt. Tādas lodes var sāpēt daudz vairāk, mocīt daudz spēcīgāk, un, gluži kā ar īstām lodēm, brūces var nekad nesadzīt.

Visu savu dzīvi mēs aizvadām kā uz pulvermucas. Pret tevi vērsti vārdi rēgojas no izkārtnēm, avīzēm, grāmatām, apkārtējiem cilvēkiem. Visur tev seko pret tevi pavērsti ieroči. Dažkārt šī pulvermuca sprāgs, sākas apšaude. Tādos gadījumos cilvēki paceļ balsis, sāk kliegt vai, ja uzbrucējs ir bijis kaut kur uzrakstīts un izlasīts, sākas niknas pārdomas un monologs.

Un tad pienāk brīdis, kad šī uguņošana apsīkst vārdu trūkuma dēļ vai arī citu vārdu dēļ. Jo ir arī mierinošie vārdi, tādi, kas kā balts palags pārklājas visam pāri, tādi, kas liek sajust dzīvību un visam uzziedēt. Tie ir vārdi, kas liek cilvēkam pasmaidīt un sajust siltumu nākam no iekšpuses, ne vairs kaut kur ārā. Tas liek sajust cerību.

Vārdiem ir neiedomājama, prātam grūti aptverama vara, kas nākusi jau no valodas rašanās brīža. Un tā kā tie, nenoliedzami, var būt pielādētas pistoles cilvēku rokās, tie var būt arī vairogi un glābēji. Vārdi dod mums varu un liek justies atbildīgiem par to, dodot ilūziju, ka cilvēks valda pār pasauli. Tas viss tikai tāpēc, ka mēs mākam runāt.

© Aiga Koko 2009

edit [ 20.01.2010.] : Ja tu šeit nokļuvi caur googles tanti, tad zini, ka darba autors ir Aiga Koko, dienā to apskata no 50 līdz 100 cilvēku bez maksas un latviešu valodas skolotāja par to ielika 10 ;)

Taču tas nenozīmē, ka to neaizsargā autortiesību likums. Ja vēlies to citēt vai izmanot darba fragmentus, obligāti jānorāda autors. Uzdot darbu vai tā fragmentu par savu ir pretlikumīgi.

pārmaiņas pēc vēlēšanās mēdz piepildīties

Es biju vairāk nekā nedaudz pārliecināta, ka vakardien, pa rīgu izskraidījusies, es vakarā atgriezīšos mājās un izmantošu visneiedmājamākos attaisnojumus, lai vienkārši bumbulētos un nepavadītu laiku kaut cik saturiski.

Es biju vairāk nekā nedaudz pārliecināta, ka manas vēlmes par superforšu vakaru ietusējot un gadīšanos vietās, kur pilnīgi reāli es varētu nekad vairs nenokļūt nepiepildīsies vienkārši tāpēc, ka dzīve visu laiku pacenšas, lai notiek tā, kā tev pat prātā neienāktu. Parasti uz sūdīgāko pusi. Jebšu, pacenšas, lai notiek sūdīgā puse, kuru Tu jau gaidīji.

Vakardien tā nebija. Vakardiena bija labāka nekā es gaidīju. Vakar bija forši. Pats labākais, ka arī šorīt bija jauki, burvīgi un brīnišķīgi. Tikai agrāk man nebija ne jausmas kāda ir veiksmes recepte. To protams nekad nevar notvert un pierakstīt, bet man šķiet, ka to noteikti var sajust. Un vēl man šķiet, ka tagad šo recepti es sajūtu nedaudz labāk…

sapnis

Šonakt redzēju jauku sapni un pārmaiņas pēc pat atceros :) Es neteiktu, ka viņš bija īpaši labs vai slikts, bet tagad spilgti atceros kādu simbolisku sīkumu, kas pašā sapnī nemaz nešķita svarīgs. Sapnī bija vairāki cilvēki, draugi, kuriem pēc kārtas es dāvināju baltu rozīti, bet viņi visi man to tik smieklīgi atdeva… Taisnodamies, ” nu es tāds nemaz tai puķītei nepiestāvu”, ”labāk uzdāvini kādam citam”, ”tāda nepraktiska lietiņa nav priekš manis” – smieklīgi mēģinājumi atkratīties no neko īpašu nenozīmējoša nieciņa. Tikai katru reizi saņemot ziediņu atpakaļ, tas izskatījās arvien skaistāks. Rozīti noteikti atceros tādēļ, ka sapnis beidzās ar domu – ir cilvēks, kuram es ļoti gribētu viņu uzdāvināt, bet nevaru. Es vismaz ceru, ka viņam dzīvē viss ir labi…

Šodienas vakaram man priekšā ir diža izvēle – svētku tusiņš (kam par godu man ir melni nagi :D) vai grāmatu kaudze. Īstenībā, laikam jāpaskatās kāda būs mana diena un tad jau… liktenis pats aizvedīs pie mērķa.

Ai, tas meteorīts krita skaisti!

Skaists viedoklis:

”Ziniet, humora izjūta ļauj cilvēkam pārvarēt daudzus pārbaudījumus. Dievs mums to devis, jo noskaudis citus aizsardzības līdzekļus. Bruņurupucim ir čaula. Ezim – adatas. Cilvēkam ir humora izjūta. Un jūs, žurnālisti un politiķi, sabiedrībai to esat nolaupījuši. Gadu desmitiem jūs metodiski esat dramatizējuši visu – no Latvijas ārpolitikas, līdz zaudējumam kerlingā, no pasprukušiem skatuves jokiem līdz Vanšu tilta kāpēja pieprasītiem eklēriem. Jūs esat atņēmuši sabiedrībai spēju smieties un pakļāvuši cilvēkus nemitīgām sāpēm. Latvijā pasaule jāvēro caur ciešanu prizmu. Latvijā vienīgais cilvēka cienīgais stāvoklis ir gremdēties smeldzē, gaidot kārtējo kriminālziņu izlaidumu. Pat pie pirmā aprīļa ziņām jūs ar koši sarkaniem burtiem pamanāties uzrakstīt «Uzmanību!!! Pirmā aprīļa joks!!!», lai, nedod Dievs, kāds vēl nepagūtu pasmaidīt.”

/Ēriks Stendzenieks/